Detalizēta informācija

Dzimis 1864. gada 1. decembrī Raunas pagasta “Sīļos” zemnieka ģimenē. Mācījās Raunas pagasta skolā, pēc tam draudzes skolā un Cēsu apriņķa skolas augstākajā klasē (1885), izglītību turpināja Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā.[2] 1889. gadā iestājās Jēnas Universitātē un studēja filozofiju, teoloģiju un dabaszinātnes, ieguva filozofijas doktora grādu par darbu “Imanuēla Kanta mācība par brīvību”. Pēc Amerikas apceļošanas 1893. gadā atgriezās dzimtenē un pievērsās publicistikai — strādāja par redaktoru laikrakstos "Mājas Viesis" (1893—1903) "Dienas Lapa" (1895—1905). 1898. gadā Rostokā nāca klajā viņa darbs “Kanta mācības par gribas brīvību izklāsts un tās kritika”. 1900. gadā nokārtoja maģistra eksāmenu Pēterburgas Universitātē. 1905. gada revolūcijas laikā Pēteris Zālīte 1906. gadā izstrādāja nosūtīšanai Stolipinam apskatu “Nemieru cēloņi Baltijā”, kurā bija 14 reformu punkti, kas paredzēja plašu nacionālo autonomiju. 1908. gadā viņš papildināja zināšanas Berlīnes Universitātē.

Pirmā pasaules kara laikā Pēteris Zālīte Pēterpils Psihoneiroloģijas institūtā lasīja lekcijas par Kanta filosofiju. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada sākumā viņš piedalījās Krievijas valsts dominieks J. Goldmanis sasauktajā slepenajā apspriedē, lai pārrunātu Latvijas autonomijas problēmas, bet 1917. gada 16.—19. novembrī pārstāvēja Demokrātisko partiju Latviešu nacionālās padomes pirmajā sesijā Valkā, kur nolasīja referātu par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Nacionālā padome viņu ievēlēja Satversmes projekta izstrādāšanas komisijā.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas kļuva par Tautas padomes locekli no Latvijas Darba savienības.[3] 1919. gadā Pēteris Zālīte sāka strādāt par Latvijas Augstskolas mācībspēku, Bermontiādes laikā brīvprātīgi iestājās Rīgas aizstāvju rindās. 1921. gadā viņu ievēlēja par LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas profesoru.

Miris 1939. gada 18. augustā Rīgā, apglabāts Lielajos kapos. Savu mājas bibliotēku viņš novēlēja Latvijas Universitātei, liela daļa šīs literatūras atrodas LU Bibliotēkas Humanitāro zinātņu filiālē.

Kopš 1898. gada Pēteris Zālīte publicējis 20 grāmatas un brošūras par I. Kantu, Fr. Nīči, Fr. Bēkonu, Danti, R. Blaumani, J. Poruku un citām personībām, apmēram 100 rakstus periodikā.

"Immanuel Kant's Lehre von der Freiheit". Peter Salits, Inaug.-Diss. Jena: Frommannsche Hof-Buchdr., 1894. (vāciski)
"Darstellung und Kritik der Kantischen Lehre von der Willensfreiheit, mit einem geschichtlichen Rückblick auf das Freiheitsproblem.". Rostock: Druck von Adler's erben, 1898. (vāciski)
"Baltijas agrārjautājums" (1907) kopā ar K. Balodi
"Cīņā dēļ patiesības". 1907. - 20 lpp.
"L'Âme du peuple latvien (letton)". Rīga: [Latvijas Universitāte], 1923. (franciski)
"Rūdolfs Blaumanis, viņa darbi un nozīme literaturā", kopsavilkums franciski: Rodolphe Blaumanis. Sa vie et son œuvre. (1923)
"Vācu varas pastari Latvijā: kritisks-vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avanturas, niedrisma un vācu Latvijas kolonizacijas tieksmu apskats". Rīga: Raņķis, 1925. - 419 lpp.
"Immanuēls Kants". Rīga: 1930. - 126 lpp.
"Latwijas agrarjautajums, pirmais bessemneeku apgahdaschanas projekts ar semi, kā pazełama semkopiba un wispahreja labklahjiba." Atkārtots izdevums, 1931.
"Latviešu tautas dvēsele: ar iepriekšēju dvēseles jēdziena un tautu dvēseles apskatu". Rīga: Armijas Spiestuve, 1932. - 115 lpp.
"Ētiskais ideāls zinātnē, religijā, filozofijā, Lesinga 'Nātanā Gudrajā', Gētes 'Faustā', un 'Dainās'." (1936)
“Kā Latvija tapa, vai kā piepildījās tautas pašnoteikšanās ideja”
“Mani memuāri”
“Pašbiogrāfija”.
Ko liela latviete mums stāsta vai Hermīnes Zālītes (dzim. Balode) dzīve, darbi, raksturojums. Autora izdevums, 267. lpp. (1937)