Detalizēta informācija

Dzimis 1853. gadā Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824—1903) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles (1824—1903) ģimenē. Viņa vecākais brālis Eižens Ostvalds bija mežzinātnieks, Latvijas Universitātes docents (1920). Mācījās Rīgas reālģimnāzijā (1864—1871). Ostvalds krievu valodu prata vāji, un, ģimnāziju beidzot, viņam nācās kārtot krievu valodas pēceksāmenu. Studēja ķīmiju Tērbatas Universitātē (TU) (1872—1875), iestājās studentu korporācijā Fraternitas Rigensis (filistrs). Pēc studiju beigšanas strādāja par asistentu TU Fizikas institūtā, tad TU Ķīmijas institūtā, kur aizstāvēja disertāciju (1878), tika habilitēts (1880) un ievēlēts par privātdocentu TU Ķīmijas institūtā (1880—1881). Jau Tērbatā izcēlās ar savām unikālajām prāta spējām un prasmi jaunas aparatūras izgudrošanā, 1877. gadā izveidojot piknometru — ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai. 1880. gadā viņš apprecējās ar Helēnu fon Reiheri (Reyher), viņu ģimenē piedzima pieci bērni.

1881. gadā Ostvalds atgriezās Rīgā un strādāja par ķīmijas profesoru Rīgas politehnikumā (1881—1887), bija Rīgas Dabaspētnieku biedrības loceklis. Ķīmijas eksperimentu veikšanai viņš izgatavoja jaunu mēraparatūru — termostatu, reostatu un viskozimetru. Rīgas periodā viņš izdeva "Vispārīgās ķīmijas mācību grāmatu" (Lehrbuch der Allgemeinen Chemie, 1884).

Baltijas pārkrievošanas laikā 1885. gadā Ostvalds izstājās no Krievijas Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija uzņemts ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu. Kad 1887. gadā Leipcigas Universitātē atbrīvojās fizikālās ķīmijas profesūra (tolaik vienīgā fizikālās ķīmijas profesūra Vācijā) katedru piedāvāja 34 gadus vecajam Vilhelmam Ostvaldam. Leipcigas Universitātē viņš kopā ar saviem līdzstrādniekiem izveidoja moderno fizikālo ķīmiju. Kā galvenie atklājumi ir uzskatāmi darbi par katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu. 1904. gadā viņu aicināja uzstāties pasaules Zinātnes un Mākslas kongresa filozofijas sekcijā Sentluisā. Vienu akadēmisko gadu Ostvalds lasīja lekcijas fizikālķīmijā un natūrfilosofijā Hārvarda Universitātē, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un Kolumbijas Universitātē (1905—1906).

Leipcigas Universitātē viņam radās konflikts ar konservatīvi noskaņotajiem Filozofijas fakultātes profesoriem. Pēc atgriešanās no ASV 1906. gadā Ostvalds priekšlaicīgi emeritējās 53 gadu vecumā un atlikušo mūža daļu nodevās saviem vaļaspriekiem un natūrfilozofisko uzskatu attīstīšanai. 1909. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju ķīmijā. 1911. gadā Ostvalds tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā "Zu den drei Ringen", vēlāk viņš kļuva par lielložas "Zur aufgehenden Sonne" lielmeistara vietnieku, no 1914. gada par goda lielmeistaru.

Pirmā pasaules kara laikā apsīka viņa starptautiskie kontakti un Ostvalds pievērsās krāsu pētīšanai savā 1916. gadā izveidotajā mājas laboratorijā. Viņš bija kaislīgs gleznotājs, šim nolūkam viņš pats gatavoja krāsas un izstrādāja oriģinālu krāsu teoriju, kas ietekmējusi tādu gleznotāju kā Paula Klē un Pīta Mondriāna uzskatus.

Miris Leipcigas slimnīcā 1932. gadā, urna ar viņa pelniem iemūrēta klintī viņa zemes īpašumā "Enerģija" Grosbotenē (tagad Grimmas daļa) pie Leipcigas, kas kopš 2009. gada nosaukta par Vilhelma Ostvalda parku (Wilhelm-Ostwald-Park).

1989. gadā Leipcigā tika nodibināta Vilhelma Ostvalda ģimnāzija (Wilhelm-Ostwald-Gymnasium), 2003. gada 1. augustā Rīgā tika nodibināta Ostvalda vidusskola.